Antona Austriņa piemiņas muzejs "Kaikaši"

Reizes skatīts: 9084

Karte

Apraksts

"Rakstīdams šīs rindas, es redzu mūsu patumšo lielo ustabu pildāmies aizgājušo gariem, kas nāk ārā no kaktiem tīri kā no pazemes.

Tur baltā veļu drūzmā es ieraugu ne vien tēvu, māti, vectēvu, bet veselu garu senču rindu izkustam no sirmās senatnes. Kā apstulbis aiz brīnumiem blenžu šinī nepārredzamajā senču pulkā, kas man atdevuši savu garu, savas asinis, savu valodu un savu nesalaužamo dzīves prieku, prieku par visu, kas dzīvo un kas nomiris, par rasas pilienu, kurā atspīd visa pasaule, savu pieticību un savu pazemību.

Šis mantojums ir tik liels, ka uz apkārtni es skatos it kā ar mājas acīm un runāju vēl šo baltu dien mājas valodu. Mūsmāja nav tikai pajumte, patvērums pret lietu un vēju, viņā uzglabājies arī kāds kripats no pašas tautas dvēseles."

A.Austriņš

Netālu no kādreizējās draudzes skolas, Viduskapiem un grāmatizdevēja Jāņa Ozola dzimtajiem Kūrēniem atrodas sens zemkopju, ratiņdreimaņu, vēveru un lopu kupču ciemats Kaikaši.

Dažviet te vēl skaidri samanāmi 19./20. gs. mijai raksturīgie Piebalgas vaibsti, kurus stāstos, dzejoļos, bērnības atmiņu tēlojumu grāmatā ,,Puiškans” un romānā ,,Garā jūdze” aizmirstībai atrāvis Antons Austriņš. ,,Lejas Kaikašos” Antons Austriņš pavada pirmos sešpadsmit mūža gadus ( 1884 -1900) un 1905. gada pavasarī un vasarā veseļojas pēc 13. janvāra apšaudē gūtajiem ievainojumiem.

Pēc 1905. gada ”Kaikaši” no A. Austriņa mājām kļūst par māju, kur par viņu allaž rūpējas, lūdz un gaida ciemos. 1932. gadā rakstnieks uz tēva mājām pirmoreiz atved arī savu meitiņu Mudīti – vēlāko trimdas latviešu literāti, mākslas galeriju un bibliotēku darbinieci. M. Austriņai “ Kaikaši” uz mūžu kļūst par visnozīmīgāko vietu Latvijā. 1991. gadā viņa no Amerikas atgriežas dzimtenē, lai “ kļūtu par tēvu zemi” un uzdāvina ,,Kaikašiem” savu saules atveidu kolekciju, kura veido saistošu A. Austriņa muzeja pamatekspozīcijas daļu.